„Pārtraucot valsts līdzfinansējumu 2013.gadā garantētā minimālā ienākuma (GMI) izmaksām, tika panākta vienošanās starp valdību un Latvijas Pašvaldību savienību samazināt GMI no 45 līdz 35 latiem.” LETA, 2012.gada 26.septembris. Lai gan pasniegta kā vienošanās, patiesībā tie ir divi atšķirīgi lēmumi. Viens – Latvijas valdības lēmums neuzstāt uz GMI saglabāšanu iepriekš noteiktajā līmenī vai tā palielināšanu. Otrs – Latvijas Pašvaldību savienības nevēlēšanās meklēt citus finansējuma avotus un pārdalīt līdzekļus GMI finansēšanai valsts līdzfinansējuma zaudēšanas gadījumā.
Abi šie lēmumi ir neizdevīgi abām iesaistītajām pusēm un Latvijas sabiedrībai kopumā, ne tikai tās mazturīgākajiem iedzīvotājiem. Turpmāk rakstā es paskaidrošu – kāpēc.
Kāpēc Latvijas valdībai būtu vajadzējis pastāvēt pret turpmāku GMI samazināšanu vai par tā palielināšanu? Būtiskākais iemesls ir tas, ka GMI samazināšana vēl vairāk veicinās jau tā nepiedodami lielo ienākumu nevienlīdzību Latvijā – 2011.gadā Džini koeficients, kas mēra ienākumu vienlīdzību valstī, ir 35,2.
Tas nozīmē ienākumu lielu nevienlīdzību – Latvija ir pati nevienlīdzīgākā valsts visā Eiropas Savienībā.
Kāpēc nevienlīdzība nav vēlama? Pirmkārt, ir tīri cilvēciski labāk dzīvot vienlīdzīgā sabiedrībā. Pētījumi uzrāda tiešu saistību starp ienākumu vienlīdzību un sociālo iekļaušanu – jo sabiedrībā ir lielāka ienākumu vienlīdzība, jo lielāka ir savstarpējā/interpersonālā uzticēšanās, sociālā kapitāla rādītāji ir augstāki un ir būtiski mazāks slepkavību skaits valstī vidēji.
Otrkārt, lai cik neticami tas sākumā liktos, visvairāk ieinteresētiem iestāties par vienlīdzību būtu jābūt tieši uzņēmējiem un par tiem atbildīgajai Ekonomikas ministrijai. Ļoti daudzi pētījumi parāda, ka ekonomiskā nevienlīdzība neveicina ilgstošu un stabilu ekonomikas izaugsmi, kaitē inovāciju attīstībai un būtiski degradē uzņēmējdarbības vidi, kā arī veicina korupciju. Neskatoties uz to, pašreizējais Latvijas Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce nekaunas paust tādus uzskatus kā “taisnīgums rodas no darba”, netieši norādot, ka neatbalsta vienlīdzīgāku sabiedrību Latvijā.
Izskatās, ka paies kāds laiks, kamēr Latvijas Ekonomikas ministrija nonāks līdz pētījumiem, ka lielāka vienlīdzība ir ekonomiski izdevīga.
Treškārt, arī Labklājības ministrijai kā primāri atbildīgajai institūcijai par GMI pabalsta izmaksu būtu vajadzējis būt aktīvākai un iestāties par GMI pabalsta nesamazināšanu vai palielināšanu. Diemžēl tā nenotika, atliek tikai minēt, kāpēc. Varam cerēt, ka pēc žurnāla „Ir”, „Re:Baltica” un citiem pētījumiem, kas aktualizēja ienākumu nevienlīdzību un tās sekas Latvijā, Labklājības ministrijas un Latvijas valdības dienaskārtībā kaut kas mainīsies un nevienlīdzības mazināšana, tai skaitā GMI palielināšana, beidzot būs aktuāls jautājums.
Otra institūcija bez Latvijas valdības un ministrijām, kam patiesībā būtu bijis jācenšas GMI saglabāt esošajā apmērā vai palielināšanu, ir pati Latvijas Pašvaldību savienība. Pašvaldību pamatfunkcija visā pasaulē, īpaši attīstītajās valstīs un Eiropas Savienībā, ir to iedzīvotāju labklājības uzlabošana, sevišķi rūpējoties par vismazāk aizsargātajiem sabiedrības locekļiem.
Uz šī citu Eiropas valstu pašvaldību fona vairāk nekā diskutabli ir vērtējami Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētāja Andra Jaunsleiņa izteikumi, ka „GMI samazināšana vērtējama pozitīvi, jo esošais pabalsts īsti neesot motivējis cilvēkus meklēt darbu”. Tagad rodas priekšstats, ka Jaunsleiņa kungs ir pārāk aizņemts, mēģinot panākt pašvaldībām labvēlīgāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali (tomēr ne jau nu rūpēs par mazturīgajiem iedzīvotājiem), kā arī daudz vairāk norūpējies par, citējot pašu LPS vadītāju, „Ventspils mēra A.Lemberga” publisku aizstāvēšanu nekā uztraucies par Latvijas pašvaldību iedzīvotāju labklājību. Tas ir mazliet skumji.
Izpētot statistiku par GMI saņēmēju skaitu, rodas tāda kā neizpratne, kāpēc Latvijas valdībai un Latvijas Pašvaldību savienībai radās grūtības turpināt šā pabalsta izmaksu līdzšinējā apmērā.
2011.gada aprīlī GMI pabalstu saņēma 77,9 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, bet 2012.gada septembrī to saņēma vairs tikai 43,1 tūkstotis iedzīvotāju. Turklāt šā pabalsta saņēmēju skaitam ir tendence turpināt samazināties, kas ir kārtējais rādītājs, kas liecina, ka palēnām, bet Latvijas ekonomika sāk atveseļoties. Būtu loģiski pieņemt, ka, gandrīz divkārt samazinoties GMI pabalsta saņēmēju skaitam, kļūst vairāk līdzekļu to izmaksai un rezultātā nevajadzētu veikt pabalsta apmēra samazināšanu.
Tagad, kad ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, Latvijas iedzīvotāji ir izdarījuši daudz un viņu dzīve pēdējos 25 gados ir mainījusies vairāk nekā pēdējā pusgadsimta laikā. Toties Latvijas valsts savu iedzīvotāju labā gan nav izdarījusi īpaši daudz, vismaz labklājības jomā noteikti nē. Arī valstij būtu jāturpina pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret saviem iedzīvotājiem.
Ja mēs dzīvotu kādā parastā Rietumeiropas demokrātijā, tad jebkurš politiķis, kurš atļautos atbalstīt jau tā simbolisko garantētā minimālā ienākuma samazināšanu, par savu turpmāko politisko karjeru varētu aizmirst. Bet Latvijā tā nenotiek.
Un šis akmens ir ne tikai Latvijas Pašvaldību savienības dārziņā, bet arī Latvijas valdības kompetencē, kura patlaban apspriež Latvijas 2013.gada budžetu. Vai Valdim Dombrovskim un viņa kolēģiem no “Vienotības”, Reformu partijas un Nacionālās apvienības radīsies vēlme iestāties par savu visneaizsargātāko iedzīvotāju interesēm? Ar nožēlu jāatzīst, ka pagaidām valdošās koalīcijas vidū šādas vēlmes nav vai arī tā ir tik vāja, ka gandrīz ir nedzirdama.
Be First to Comment