PROM

Kādu dienu viņš padevās. Istabas augi nokalta, plauktiņi krāja putekļus, tējas krūzītes palika nenomazgātas un telefona zvani – neatbildēti, liela daļa fucking naudas palika fucking nenopelnīta, nevienam vairs nepiederēja tikai nedēļu veca 13k mašīna un divistabu dzīvoklis Rīgā. Vienīgi cigaretes nekvēloja tāpat vien, jo viņš nesmēķēja, mati netika mazgāti dienām, un vakaros viņš gaidīja rītu un rītos vakaru, tāpat vien, viņš sēdēja uz palodzes un vēroja, kā pasaule turpina griezties, kā laiks turpina ritēt bez viņa, un tas tik sasodīti labi izdevās, bravo, cik skaisti, cik skaisti.

Tā tas turpinājās kādu laiku.

Bet tas jau nebija svarīgi. Brīžiem viņš jutās kā vientuļā māte ar meitu, kura nosaukta kādā mistiskā vārdā. Vientuļā māte, kura tic astroloģijai un pārguļ ar vīriešiem cerībā, ka viņi piekritīs uzņemties vīra lomu šajā ģimenē. Vientuļā māte, kura tik patiesi raud, joprojām atrodoties sava kārtēja neveiksmīgā mēģinājuma skavās. Šajā ģimenē, kura neeksistē un nekad nav eksistējusi. Ja būtu jāraksturo viņa izturēšanās pret sievietēm ilgstošā laika periodā, jā, varbūt viņš tāds bija, vientuļā māte. Vienīgā atšķirība ir, ka viņam nebija meitas, bet tieši tāpēc šāda rīcība šķita vēl nožēlojamāka. Un viņš neticēja arī astroloģijai, ja tā labi padomā. Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz viņa dzīvē uzradās lapsa. Un tad vēl viena. Un varbūt divas. Un varbūt viņas mainījās.

Un viņas likās tik vienādas. Arī viņām citi cilvēki likās vienādi un nožēlojami ar savām ikdienas dzīvēm un nenozīmīgajām problēmām, ko viņi stāstīja saviem draugiem tā, it kā tās tiešām būtu kaut kas būtisks. Un viņš vairs nezināja, kas ir laime. Teica cilvēkiem to, ko viņi gribēja dzirdēt, un teica pats sev to, ko gribēja dzirdēt. Viņš periodiski izveidoja savu ideālo realitāti un neko nespēja līdzēt, kad tā tikpat periodiski bruka kopā, jo nebija balstīta fizikas likumos, bet gan viņa uzskatos par to, kādai jābūt ideālajai realitātei. Tad viņam likās, ka nekas no tā, kas noticis, nav neko vērts. Jo tās ir tikai atmiņas. Un pat tās bruka kopā un zuda.

Nē, tā nav tiesa! Tas viss bija. Es vēl atceros to laiku, kad man jautāja, kas ir laime, un es klusēju, jo nespēju pateikt, kas tieši no tā visa, ko jūtu, ir laime. Patiesībā es vienmēr gribēju atbildēt: “Laime ir tas, ka es varu šobrīd atrasties šeit, kopā ar Tevi,” bet tik reti es to biju pateicis skaļi, pārāk reti, tā jau šķita kā izbalējusi fotogrāfija, kura tāpat uzņemta nepareizā leņķī un ar nepareizu fokusu. Tagad es klusēju, jo man vairs nav ko teikt. Vispār. Sastingums piezogas nemanāmi, tas sākas kā sīks drebulis, kuru nepadzen ne karsta tēja, ne vilnas zeķes, tā ir tā sajūta, ka asinis vairs neplūst, domas vairs neraisās, laiks iet uz priekšu, bet tu paliec savā vietā, tu paliec vietā, kurā nekas nemainās.

Pirmās dzeltenās lapas slīdēja pār peļķu melno ūdeni kā pār melnu naftu. Arī debesis bija naftas krāsā un pie tām mirdzošās zvaigznes likās kā mazi, spīdoši kukaiņi, notverti darvā.

Jūrā šodien noteikti ir lieli viļņi, un kaijas izklaidējas. Jāņtārpiņi joprojām spīd un meklē, un cer. Zvaigznes ir daudz un spožas, ja pakāpjas soli atpakaļ. Bet kokiem ir raupja miza, un slidkalniņi naktīs ir slapji, un naktī bailes noslīkt ir lielākas nekā dienā, bet.

Bet visvairāk viņi domāja par sapņiem. Sapņiem, kuri ir nepiepildīti. Sapņiem, kuriem piemīt tā burvība, spēja ļaut tev iedomāties mainām ikdienas realitāti uz kaut ko labāku, uz kaut ko tiešām piedzīvošanas vērtu. Kamēr tu nemēģini savu sapni īstenot, tas liekas daudz, daudz pārāks un labāks par to, kas tev ir. Bet vai patiešām tev kaut kas ir? Ja tu dzīvo kopā ar kādu, ja tev ir kaut kāds darbs, inteliģenti un absolūti neapdāvināti paziņas, vai no tā visa kaut kas ir tik vērtīgs, lai to neatstātu pavisam? Uz šo jautājumu nekad nevienam nebija viennozīmīgas atbildes.

Bet bija individuālas atbildes. Un tad kādu dienu, kādā pilnīgi parastā dienā, dienā, kas ne ar ko īpašu neatšķīrās no citām, viņš aizbrauca no turienes prom. Varbūt uz Kalkutu, varbūt uz UK. Viņš tam nepievērsa uzmanību, jo vietai tāpat vairs nebija īpašas nozīmes.

Pirmās dzeltenās lapas slīdēja pār peļķu melno ūdeni kā pār melnu naftu. Arī debesis bija naftas krāsā, un pie tām mirdzošās zvaigznes likās kā mazi, spīdoši kukaiņi, notverti darvā. Lapas zem viņas zābaku zolēm padevās bez cīņas. Viņa gāja. Tas bija jocīgi, cik gan viegli ir vienkārši iet, bez mērķa, bez nodoma, bez apstāšanās, gluži vienkārši ieturēt nemainīgu taisnvirziena kustību. Tas bija bīstami. Dažreiz viņa tā bija pagājusi garām savu māju durvīm. Dažkārt ir derīgi paklupt vai uzskriet kaut kam virsū – tā ir iespēja mazliet attapties un mainīt virzienu.

Pazīstamas sienas, pazīstama grīda, rokas trīc, aizšķiļot sērkociņu. Viņa stāv pie loga un smēķē, labi zinot, ka jau pēc pāris dūmiem paliks slikti. Rūgta garša mutē un nelabuma sajūta pakrūtē, gandrīz kā pirmajā reizē. Cik tas bija sen. Un tomēr viņa spītīgi turpina vilkt iekšā dūmu pēc dūma. Viņa cenšas. Cenšas sevī atdabūt to, kā vairs nav. To laiku, kas pagājis, to laiku, ko vairs nevar atcerēties, vismaz ne precīzi, tā ir izbalējusi fotogrāfija, tā ir vēsture, kas tikpat labi var būt arī fikcija, kas tagad vairs pateiks, vai viņa tēloja tad vai tēlo tagad.

Nē, tā nav tiesa. Tas viss bija. Es vēl atceros to laiku, kad man jautāja, kas ir laime, un es klusēju, jo nespēju pateikt, kas tieši no tā visa, ko jūtu, ir laime. Tagad es klusēju, jo man vairs nav ko teikt. Vispār. Sastingums piezogas nemanāmi, tas sākas kā sīks drebulis, kuru nepadzen ne karsta tēja, ne vilnas zeķes, tā ir sajūta, ka asinis vairs neplūst, domas vairs neraisās, laiks iet uz priekšu, bet tu paliec savā vietā.

Visvairāk viņa gribēja kādu rītu pamosties bez atmiņas un ieraudzīt visu no jauna, pirmo reizi, baložu spalvas, debesu dzidrumu un savu elpu. Bet viss bija pieredzes apbružāts un atmiņu notriepts, zināšanas apcirta viņas redzesloku, viedokļi uzlika klapes uz acīm, un attieksme visu iekrāsoja tā, kā gribēja, nevis rādīja, kā ir patiesībā.

Kādu dienu viņa padevās. Istabas augi nokalta, plauktiņi krāja putekļus, kafijas krūzītes palika nenomazgātas, un telefona zvani – neatbildēti, cigaretes kvēloja tāpat vien, sabirdamas pelnos starp pirkstiem, skropstu tuša palika nenotīrīta, un vakaros viņa gaidīja rītu un rītos vakaru, tāpat vien, viņa sēdēja uz palodzes un vēroja, kā pasaule turpina griezties, kā laiks turpina ritēt bez viņas, un tas tik sasodīti labi izdevās, bravo, cik skaisti, cik skaisti.

Tad viņai lika saņemties. Lika izkratīt sirdi un pelnu trauku, atvērt logu un izmazgāt matus. Viņai atgādināja par viņas vietu, viņas pienākumiem, viņas tiesībām. Ne vārda par sapņiem, par cerībām. Tā bija nevērtīga valūta kā baložu spalvas un debesu dzidrums, un pirmā apzinātā ieelpa pēc miega.

Kādu dienu viņa pamanīja, ka bērzam aiz loga sāk parādīties dzeltenas lapas. “Hei, tā laikam ir kāda koku aknu kaite,” viņa nodomāja un uzvilka zābakus, lai dotos prom. Un tā viņa aizbrauca no turienes, viņa devās prom. Varbūt uz Kalkutu, varbūt uz UK. Viņa tam nepievērsa uzmanību, jo vietai tāpat vairs nebija īpašas nozīmes.

Viņš sēdēja uz kāda jumta, kas kā sala pacēlās virs līdz vājprātam industrializētās un urbanizētās vides. Visu laiku garām traucās vilcieni, pāri ar 2 minūšu intervālu lidoja lidmašīnas, un kaut kur pavisam netālu esošajā ostas teritorijā no kāda kravas kuģa izkrāva konteinerus. Kad viņa pienāca klāt un piedāvājās apsēsties viņam blakus tas likās pilnīgi nesaprotami un neiespējami, kad viņi sāka runāt par garām braucošajām mašīnām un mazo princi, un lapsām, par Igo un nākotni, un to, cik ļoti tas viss ir tā, kā tam nevajadzētu būt un tajā pašā laikā, cik viss tomēr ir skaisti – tajā brīdī viss, kas notika, likās vēl neiespējamāk. Bet tomēr tā notika.

Nokāpuši no jumta, tālāk viņi jau gāja kopā. Pēc pirmās kopā pavadītās dienas viņš jutās kā Tailers Dērdens, kurš apmāca savu kārtējo sekotāju; viņa jutās, kā piedzimusi no jauna, kā beidzot veikusi ilgi kāroto ieelpu pēc neizskaidrojami ilgā miega. Pēc nedēļas no iepriekšējās realitātes, no viņu iepriekšējām dzīvēm pāri nebija palicis nekas. Viss bija iespējams, tas bija jauns sākums, kas pēkšņi nešķita ne grūti, ne sarežģīti. Viņš atsāka klausīties cilvēkos, un viņa sāka beidzot īstenot savus sapņus. Viņi atsāka dzīvot.

Un tad kādu dienu viņi abi kopā aizbrauca no turienes prom. Varbūt uz Kalkutu, varbūt uz UK, varbūt atpakaļ uz turieni, no kurienes nākuši. Viņi tam nepievērsa uzmanību, jo vietai tāpat vairs nebija īpašas nozīmes.

Darba kopautori ir Dāvids Zalāns un latviešu rakstniece Dace Bergmane. Darbs ir radīts gada laikā un pirmoreiz publicēts 2012.gada 19.novembrī portālā Satori un tā oriģinālpublikācija ir pieejama šeit.