Šī gada 13. martā Rīgā notiks publiska diskusija “Referendumu un citu tiešās demokrātijas ideju spožums un posts”, kurā, kā jau teikts nosaukumā, tiks runāts par tiešo demokrātiju. Ņemot vērā, ka tēma ir aktuāla ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kurš kādreiz vismaz domās ir gribējis atlaist Saeimu vai arī vienkārši kaut ko šajā valstī mainīt, kā arī to, ka plānotajā pasākumā piedalīsies gan vairāki portāla “Satori” autori, piemēram, Ivars Ījabs un Iveta Kažoka, gan arī daļa “Satori” lasītāju, vēlos publiskās diskusijas veicināšanai sniegt nelielu saistošu ieskatu šajā jomā: kas vainas esošajai sistēmai, kas tad ir tiešā demokrātija, un ko tā varētu dot mums, Latvijas iedzīvotājiem.
Mēs Latvijā jau vairāk nekā 20 gadus dzīvojam pārstāvnieciskajā jeb reprezentatīvajā demokrātijā. Ievēlam Saeimu jeb parlamentu, un tās simts deputāti tad arī gan pieņem likumus mūsu vietā, gan arī veido valdību, kura šo likumu īstenošanu veic un uzrauga. Šī sistēma ir diezgan sena – pirmais parlaments pasaulē jeb altings radās Islandē jau ap 930. gadu, savukārt tāda parlamentārās demokrātijas sistēma, kādu mūsdienās izmantojam Latvijā, pakāpeniski attīstījās vairākus gadsimtus vēlāk Lielbritānijā. Līdz ar to varam diezgan droši apgalvot, ka dzīvojam vairākus simtus gadus novecojušā politiskā sistēmā un lēmumu pieņemšanai izmantojam procedūras, kuras tika izmantotas jau ļoti sen. Kopš tiem laikiem sabiedrība gan visā pasaulē, gan Latvijā ir krietni attīstījusies un izmainījusies, tomēr lēmumu pieņemšanai Latvijā, atšķirībā no vairākām citām pasaules valstīm[1], joprojām tiek izmantotas vecās procedūras. Būs cilvēki, kas iebildīs un teiks, ka kaut kas nav slikts tikai tāpēc, ka ir sens – kādi tad ir citi pārstāvnieciskās demokrātijas būtiskie trūkumi un nepilnības?
Pirmkārt, pārstāvnieciskā demokrātija rada tautas atsvešinātību no varas. Vienkāršie iedzīvotāji reizi četros gados nobalso vēlēšanās, un tas praktiski arī ir viss. Tas šiem cilvēkiem rada būtisku atsvešinātību no politikas un nevēlēšanos tajā iesaistīties, izmantojot kaut vai piedāvātos limitētos iesaistes līdzekļus – dalību kādas partijas reģionālajā organizācijā, kādā nevalstiskajā organizācijā, biedrībā vai tamlīdzīgi. Sak – neiešu jau kaut kur iesaistīties, ja beigu beigās nāksies iztērēt ļoti daudz laika un, visticamāk, tāpat neko nespēšu ietekmēt. Tas Latvijā ir radījis tādu situāciju, ka parastajiem cilvēkiem nav nekādas teikšanas lēmumu pieņemšanā un viņiem ir ļoti maz iespēju ko ietekmēt visā politikas procesā. Šādā situācijā nav īpaši pārsteidzoši, ka uzticība Saeimai un valdībai Latvijā ļoti ilgstoši ir tik katastrofāli zema.[2] Bez līdzdalības un zināmas kontroles iegūšanas uzticēties ir grūti un diezgan neracionāli.
Otrkārt, esošajiem lēmumu pieņēmējiem gan Latvijā, gan citās Austrumeiropas valstīs – cilvēkiem, ko Rietumeiropā pieņemts apzīmēt ar vārdu savienojumu “politiskā elite” – piemīt divi būtiski trūkumi. Vispirms, šie cilvēki pārstāv ļoti šauras interešu grupas – parasti savas, savu domubiedru un biznesa partneru. Īpaši šauras šīs grupas ir tādās valstīs kā Latvija, kur cilvēki jūtas atsvešināti no varas un parasti nevēlas iesaistīties politikā. Tas ir vērtējams ļoti negatīvi, jo rada lēmumu pieņemšanu tikai šauro interešu grupu ietvaros. Otrs aspekts: daudzu cilvēku – dažādu mazu sabiedrības grupu – intereses bieži vien vispār netiek pārstāvētas, tādēļ viņu dzīves apstākļi īpaši neuzlabojas. Sabiedrībām attīstoties ir tendence palikt arvien heterogēnākām – tajās esošajiem cilvēkiem būs ļoti dažādas intereses un vajadzības – ideālā gadījumā visas viņu vēlmes un vajadzības tiktu ņemtas vērā, taču diemžēl tādā reprezentatīvā demokrātijā kā Latvijā bieži vien viņu vēlmes vispār tiek ignorētas.
Treškārt, ļoti būtisks esošās novecojušās pārstāvnieciskās demokrātijas trūkums – tādās valstīs kā Latvija par lēmumu pieņēmējiem parasti kļūst tam diezgan nepiemēroti cilvēki, kuri bieži ir nekompetenti un tomēr ieņem salīdzinoši augstus amatus mazās konkurences dēļ. Mazās konkurences iemesls ir arī jau pieminētā cilvēku nepatika un neinteresēšanās par politiku, kā arī tas, ka gandrīz neviens “cilvēks parastais” īpaši netic, ka varēs kaut ko esošajā sistēmā ietekmēt. Un tādēļ šādi nekompetenti cilvēki tad pārvalda valsti un darbojas valdībā. Piemēri nav tālu jāmeklē – gan slavenais nasing spešal Atis Slakteris ar savu nespēju saprast vienkāršu angļu valodu (līdzīgs gadījums bija Lietuvā – tur kāda parlamentāriete savā ziņā pārspēja Slaktera kungu), gan “stabilitātes garants” Aigars Kalvītis un citi hrestomātiski un tautā “iemīļoti” gadījumi.
Visbeidzot – pārstāvnieciskā demokrātija radās sen, tajos laikos, kad lielākā daļa sabiedrības neprata lasīt un rakstīt un cilvēkiem bija nepieciešami izglītoti priekšstāvji, kas spētu pārvaldīt valsti. Kopš tiem laikiem valstis, tai skaitā Latvija, ir ļoti izmainījušās, un mūsdienās jebkurš sabiedrības loceklis spēj ne tikai lasīt un rakstīt, bet arī formulēt savu viedokli ļoti daudzos jautājumos. Ņemot to vērā, būtu loģiski cilvēkiem dot iespēju savu viedokli paust, nevis uzskatīt viņus par apātiskiem objektiem, kuri pamostas tikai reizi četros gados. Turklāt pārstāvnieciskā demokrātija derēja kā pārvaldes forma laikos, kad komunikācijas un saziņas iespējas bija ierobežotas un prasīja ilgu laiku, kā arī nebija daudzo interneta piedāvāto iespēju. Mūsdienās tas viss ir un būtu diezgan liela kļūda šīs iespējas neizmantot.
Tiešās demokrātijas piedāvāto labumu ir daudz, īsi pieminēšu dažus veidus, kā tie varētu uzlabot esošo politisko sistēmu Latvijā. Vispirms jebkādi referendumi per se ir pozitīva lieta – tie veicina cilvēku pilsonisko aktivitāti un palīdz veidot kvalitatīvu pilsonisko sabiedrību. Jūtot, ka referendumi notiek bieži un tiem ir ietekme, cilvēki arvien vairāk uzticēsies politiķiem, gan arī aktīvāk interesēsies par politiku un tādēļ pieņems gudrākus lēmumus kārtējās vēlēšanās – ieguvēji būs visi. Diemžēl Saeimas pēdējā laikā pieņemtie likumi ir padarījuši jebkādus iedzīvotāju rosinātus referendumus Latvijā par praktiski neiespējamiem – diez vai kādam tuvākajā laikā izdosies savākt 30 tūkstošus parakstu, jau ar 10 tūkstošiem, kas bija nepieciešami agrāk, reti kurai iniciatīvai tas izdevās. Tomēr ir noticis arī kas labs – ļoti pozitīvi ir vērtējama izveidotā platforma “Manabalss.lv”, kurā, 10 tūkstošiem cilvēku parakstot dažādas iniciatīvas, tās tiek iesniegtas Saeimā kā likumprojekti. Tas ir labs sākums, tomēr ir iespējams iet vēl daudz tālāk. Piemēram, ASV ir ieviesta sistēma, ka, salīdzinoši ļoti mazai daļai balsstiesīgo parakstot petīciju internetā, ir iespēja likt valdībai sniegt oficiālu viedokli par pilnīgi jebkādu jautājumu un to atrisināt[3] – tāda noderētu arī Latvijā, kur politiķiem ir tendence ignorēt tiem neērtos jautājumus. Šveicē referendumi notiek salīdzinoši ļoti bieži un par dažādiem jautājumiem un šī sistēma funkcionē veiksmīgi. Izmantojot internetu, būtu iespējams ieviest ļoti daudz ko – piemēram, iespēju atsaukt konkrētus politiķus no pienākumu pildīšanas. Būtu iespējams ieviest regulāru esošo ministru lēmumu novērtēšanu – tas liktu viņiem būt daudz atbildīgākiem un nodrošinātu kvalitatīvākus lēmumus. Varētu ieviest arī iespēju cilvēkiem pašiem balsot par daļu no likumiem vai arī uzticēt to kādam konkrētam pārstāvim, kuru turklāt būtu iespējams nomainīt jebkurā brīdī, nevis tikai reizi četros gados, kad ir vēlēšanas. Šādas un citas līdzīgas iespējas, ko piedāvā tiešā demokrātija, varētu ieviest Latvijā, un tās būtiski uzlabotu esošās demokrātijas funkcionēšanu. Protams, paliek jautājumi par formu – ko ieviest un kādā veidā. Šie jautājumi ir būtiski, bet tie ir otršķirīgi, turklāt ir tikai loģiski pieņemt, ka ieviestā sistēma laika gaitā noteikti tiks arvien pilnveidota un uzlabota.
“Ja ir cerība, tad tā ir proletariātā” – tā savā darbā “1984” rakstīja Džordžs Orvels. Un, lai gan pagājuši vairāk kā sešdesmit gadi kopš grāmatas izdošanas, šie vārdi Latvijā varētu būt aktuālāki vairāk nekā jebkad agrāk. Cilvēki Latvijā pēdējos 20 gadus ir izbaudījuši pārstāvnieciskās demokrātijas “labumus” ļoti plašā amplitūdā – korumpētus un pērkamus politiķus, mainīgas un neeksistējošas vērtību sistēmas un nepiepildītus solījumus. Pienācis laiks iet pretējā virzienā. Mēs esam tam gatavi – Latvijas cilvēki ir izglītoti, kompetenti un tiesīgi piedalīties lēmumu pieņemšanā. Līdz šim parasto Latvijas iedzīvotāju iespējas ietekmēt viņiem būtisku lēmumu pieņemšanu ir bijušas ļoti, ļoti minimālas, varētu pat teikt – gandrīz nekādas. Vai tas tuvākajā laikā mainīsies – tas ir mūsu pašu rokās.
[1] Šveicē, ASV, Lielbritānijā un daudzās citās valstīs.
[2] Tikai 18% Latvijas iedzīvotāju uzticas Latvijas Saeimai http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/105757/aboltina-noskumusi-ka-tauta-isti-neuzticas-saeimai-un-deputatiem
Be First to Comment